Pēc klostera apskates mēs lēnām ripojām uz tikšanās vietu ar Pašu (viņš, kā atceraties, stūrēja busiņu). Te sanāca smieklīgs stāsts, kad nevarējām ar viņu sazvanīties nedz pa rāciju, nedz pa telefonu, bet, par laimi, pamanījām viņu braukājam šurpu turpu mūsu meklējumos, un spējām piesaistīt viņa uzmanību.
Pēc tam izcēlās karsts Vovas un Pašas strīds par to, kā vajag organizēt tikšanos. No šī strīda mēs secinājām – ja norunātajā vietā neviena nav, tu nevari vai negribi gaidīt un tev nav citu saziņas līdzekļu, savākšanās punktā jāatstāj plastmasas pudele ar zīmīti iekšā. Pudelei vēl bija lemts nospēlēt savu melno lomu, bet tas notiks citu dienu.
Nopirkām vietējo kefīru un vīnu paciņā Boļšoje Sadovoje ciemā
Pēc garšas kefīrs tā nekas. Cenas nevarētu teikt, ka būtu baigi zemās.
Varētu tirgot tekstūras stokiem
Porainie ķieģelīši ir burvīgi
Kā kā, bet klinšu Krimā netrūkst
Tā vien gribas aprīt, pārāk jau atgādina torti, kurai gar malām tek krēms
Iemēģinu Ņinas smuko riteni
Atkal pīrāgs
Pa ceļam mēs uzkāpām uz interesantas klints, no kuras uz visām četrām debespusēm pavērās brīnišķīgs skats. Tā man ļoti iepatikās un palika atmiņā, lai gan bijām tur tikai kādas 5 minūtes. Lūk, kā mēs uz tās rāpāmies:
Un, lūk, tādu smukumu augšā nočekojām
Blakus klintij - viesu komplekss
Lauki
Tilti un aizas
Upītes un takas
Kores un pļaviņas
Viesu namā dabas vērošanai var iekārtoties ar komfortu
Karaliene ir sajūsmā
Pietura pārsteidz ar reljefaino virsmu
Pret vakaru nokļuvām alu pilsētas Eski-Kermenas pakājē. Tur no mums noplēsa naudu par nakšņošanu, un mēģināja – arī par malku. Nesagāja! Neesam jau ar pliku roku ņemami, lai atdotu 5 eiro par vienu slotiņu. Pajautājām, vai drīkst salasīt pašiem, uz ko saņēmām atbildi: "Jā, te pieci tūkstoši kazaku stāvēja, neko neatradīsiet". Bet tūristi-izdzīvotāji Pašas personā vajadzības gadījumā spēj atrast malku pat tuksnesī, tāpēc problēmu mums nebija.
Meža rukši
Uz jautājumu, vai var nokaut vienu cūciņu, mums atbildēja: "Nu lai jau, rukši kaimiņu, skaita viņiem nav". Bet mēs jau bijām noguruši, un mums bija slinkums.
Zirgs bija jauns, un naktī bieži iezviedzās. Vakarā un rītā ēda krūmu pa vidu, un pavisam mazliet neaizsniedzās līdz manai teltij.
Nakšņojām mēs šaurā ielejā, no divām pusēm klinšu ieskauti
Bet klaustrofobiju nejutām, jo debesis
Starp divām klintīm redzama ieeja dušā (kura maksāja apmēram latu no cilvēka)
Kaķis bija nekaunīgs, diedelēja un līda visiem virsū
Gandrīz vai Lieldienu salas elki
Paša, tā kā nebija braucis kopā ar mums, vismaz šeit nolēma atspēlēties
Vova pierāda Oļai, ka pirkt malku - tas ir ceļš buržujiem, nevis velotūristiem
Oļa un Kaķis
Kaķis un Kaķis
No šīs daļas man ļoti iepatikās skatu klints starp Tankovojes un Krasnijmakas (Krasnij Mak) ciemiem. Nakšņot pie Eski-Kermenas arī bija interesanti, it īpaši ar elektrību un dušu. Turpat tauta nodegustēja vietējos uzlējumus – parasto 12 grādu brāgu no plūmēm, persikiem vai ķiršiem, un īpašo, ar konjaku, kardamonu un kanēli - 20 grādīgu. Pirmā maksā kādus 90 santīmus, bet otrā - latu un pusi. Tas viss par puslitru. Sadzērušies kapeiku vērto, bet pilnīgi ciešamo buhliņu, velotūristi klausījās kārtējos aizraujošos Vovas un Pašas stāstus. Tos pārstāstīt nav lielas jēgas, jo te vajadzīgs autentisko, dzīvo stāstnieku un dalībnieku šarms, mīmika un žesti, citādi pazūd visa sāls.